dzhuuulza

-izrāvums-… retumis uzaustoša atmiņa. Kā īss un baiss mirklis, kurš parādās tik vien kā dažas reizes dienā, bet tajās sekundēs liekas, ka vajā. Jau pāri deviņiem un februārī tā ir tumsa. Pie drauga rokas es dzimtajā pilsētā izvēlos īsāko mājupceļu, kurš ved caur vienu no nepatīkamākajiem rajoniem pilsētā. Uz kopmītņu stūra mēs cenšamies izvairīties no vīrieša treniņtērpā, kurš pa telefonu lūdz savienot viņu ar Valsts policiju un neizskatās pārāk noraizējies. Jau esam garām un, īpašu uzmanību tam nepievērsuši, turpinam soļot, kad mirklī – es sastingstu un parauju draugu aiz rokas, ar šo kustību mudinot viņu apstāties un ieraudzīt to skatu, ko redzu es. Tas ir zemē gulošs ķermenis – vīrietis, 15 m attālumā no mums. Tas liek man sastingt, šķiet, kā nekad, jo viņš guļ uz muguras bez jebkādām kustības pazīmēm. Liekas, ka sniegu, kurš noslaucīts no blakusstāvošās mašīnas bagāžnieka, ir notraucis viņš. Pirmā doma ir bēgt. Tā tobrīd ir vēlme. Bet skaidrais prāts vairāk kā labi saprot, ka nedrīkstu. Tajā retajā sekundē galvā paspēj izskriet tūkstošiem domu. Divi soļi tuvāk, un es pārliecinos – viņš nekustās. Mirkļa panika ir garām un draugs jau ķeras pie telefona, kad es viņu apstādinu. Prātā iešaujas vīrietis sportatērpā. Vēl daži soļi tuvāk, līdz es neredzu pat elpu. Nepaspēju atvērt muti. Viņš mūs dzirdēja. Es nelaidu draugu tuvāk, jo iedomājos, ka viņš var mums uzbrukt. Viņš strauji pacēla galvu un apreibušā skatienā skatījās uz mums. Pēc vairākiem jautājumiem – vai viss kārtībā – viņš neatbildot lika nojaust, ka cenšas piecelties. Stāvvietā iegriezās mašīna, kas noparkojās nu pat pie viņa galvas. Pēc kārtējā jautājuma vīrietis, knapi pieceldamies kājās, atbildējas ar neskaidru – viss labi. Likās, ka stress nerimās vēl tad. Pieturoties pie mašīnas sāna, viņš stāvēja uz savām divām un sāka streipuļot prom. Mums bija pa ceļam, bet mēs steidzīgi apdzinām viņu un nogriezāmies. Uzgriezusi muguru, es pārmetu sev krustu un noteicu – viņš stāv uz savām divām, tālāk tā vairs nav mana darīšana. Neatskatījos. Ieildzis klusuma brīdis un nekādas apspriešanās par notikušo. Vēl šodien nē. Un ir dīvaini zināt, ka tā vajag, bet nezināt – kāpēc? Kā uzplaiksnījums tas mirklis parādās galvā, bet es viņu steidzami aizdzenu prom, kā nesakarīgu sapni. Šķiet tik ļoti iespiedies atmiņā, bet savādos dūmos un miglā tīts manā dzīvē vēl nav bijis nekas.  Nav palikusi pāri pat briesmīga sajūta. Un tas mierina. Dīvains mirklis. Kā izrāvums no mājupceļa.

–Piektdiena, 22.februārī.

Uz mūžu diegos iekārtas kā lelles,

Un kāds šos diegus izdomājis griezt,

Kad kopā bijām pat pie elles,

Bet citam jau no malas nav ko spriest.

Ik rītu ķermeni tas moka `drīz kā drudzis,

Es labāk neciešu, bet pat ja tā –

Tad kurš gan būtu Dievam lūdzis,

Lai izšķir tos, kas mūžam divatā ..

ak, mīļā. Ja vien es to spētu pateikt

[21:28:24] Džūūūlza: tas ir kā briesmīgs, no spalvas iztecējis tintes traips, kurš nebūt nav tik liels. Bet toties tumšā visuma melnumā. un nekas to nespēj aizsegt. nekas to nespēj izgaismot tā, lai viņš maina savu krāsu no melnas uz vismaz nedaudz gaišāk pelēku. tas traips tikai daļēji tur parādījies manis dēļ. man pieder spalva no kuras tas izpilējis. bet es neesmu rakstītāja. nekad es neesmu uzticējusi šo pašas spalvu citam. nevienam citam. neviens nav spējis radīt traipu, kas pārklāj manu, patiesībā gaišo dvēseli un apziņu. apziņu, kas pārvērš manas zilpelēkās acis par knapi gaiši pelēkām. briesmīgs tintes traips.

[21:28:54] Džūūūlza: ā, tas..

 tas vairs nav nekas liels. tās divas māsas – velna labais un kreisais rags. viņas kā sirēnas apdullina mana drauga prātu. un tad rodas traipi.

[21:32:10] Džūūūlza: tie ir tie traipi

kad es nomazgāšu dvēseli tie varbūt pazudīs. bet kāpēc gan? kāpēc gan man jāmazgā sava dvēsele, ja to neesmu notraipījusi es… vārgs un retorisks – kāpēc…

Sist dūri pret sienu – atkal-un-atkal

Triekt kamēr asiņo – atkal-un-atkal

Kad uzplaiksnī atmiņā – atkal-un-atkal

Kā tā mauka dejo – atkal-un-atkal

šodienas secinājums – es neesmu dzimusi lai piedotu. 

Pēdējais mirklis. Šoreiz pietiekami garš – 4 stundas. Pēdējais mirklis, līdz pienāks pusnakts un es beidzot varēšu pasniegt savam mīļotajam tik ilgi un rūpīgi gādāto dāvanu. 18 taču paliek tikai vienreiz. Un šoreiz mani visvairāk pārsteidza sava nepcietība. Jau no pirmajām ideju minūtēm es nevarēju sagaidīt, kad varēšu pasniegt dāvanu. Jau gandrīz mēnesi ir klusēts. Par to, kur es esmu, par to, ko es daru. Jo viss ir noslēpumos tīts. Brīžam arī viņa pacietība bija galā un galvā skrēja manus noslēpumus neizskaidrojošas domas. Bet BEIDZOT, beidzot es būšu iepriecinājusi kādu ar to, ko esmu tik cītīgi gādājusi – kā vēl nekad. Vēl nekad es neesmu pārdomājusi visu sākot ar dāvanu kastes lielumu, līdz rokrakstam, kādā uzrakstīta kartiņa. Pamatoti nepacietīga. Staroju aiz laimes no domas, ka esmu tas cilvēks, kurš būs blakus brīdī, kas citiem liekas mazsvarīgs un nenozīmīgs, bet citam kā neliels lūdzums un jaunas, nedaudz citādākas dzīves sākums. Ar šo domu man paliek nedaudz skumji un es, skrienot daudz uz priekšu, domāju par savu dzimšanas dienu.. “Un man vairs nekad nebūs 17..” 

Viss, kas no manis šobrīd ir palicis. Un ziniet, kas ir smieklīgākais? -Pieejiet pie kādas pils un pamēģiniet viņu nopostīt, ar vārdiem. Var jau būt, ka jums sanāktu, neviens jau nav mēģinājis. Katru rītu no manis paliek ar vien mazāk. Katru rītu tā briesmīgā vēlme – nepamosties.

Vakar, pēc ilga laika, runāju ar vienu burvīgu cilvēciņu. Bet patiesībā tik uz pāris sekundēm ir vieglāk. Kad es apguļos uz viņas pleca, un viņa saņem manu roku. Mūžīgās tēzes par dzīves jēgu un dzīves mācību, un es runāju, šķiet, tik neiedziļināti kā vēl nekad. Tieši tā, kā es daru visu pēdējā laikā. Nav kur iedziļināties. Tikai sevī. Bet man nesanāk. Varbūt šis ir tas laiks, kad es vēlos pazust? Kad es vēlos klusiņām sēdēt `nekur` un atbrīvot katru muskuli ķermenī. Kad vēlos nebilst neviena vārda, kas no manas mutes skan tāpēc, ka jāsaka. Kad nevēlos būt tāda, kādai jābūt, bet tāda, kāda jūtos šobrīd.

Es esmu kļuvusi par sliktu aktrisi. Jo parasti sanāk. Sanāk nelikt cilvēkiem raizēties par mani, jo viņus tas neskar. Ja es spēlētu teātrī, tad mani izmestu. Tā kā es spēlēju dzīvē, mani met laukā no tās. Pēdējās cerības, o – izstāde. Cerības aizmirsties un izbaudīt. Velti. O! – Izrāde. “Primadonnas” nešaubāmi bija lieliska. Būtu vien labi, ja es smietos no sirds, nevis no refleksa – jo smejas visi. Tad palika sāpīgi. Tik nepatīkami to apzināties, bet paši tuvākie redz, ka esmu palikusi gandrīz melnbalta. Krāsas no manis gaist kā no fotogrāfijas gulošas saulē. Nevar teikt, ka agrāk man viņiem izdevās melot. Agrāk izdevās viņus pasargāt. Tagad es zaudēju spējas. Pēdējie, kuru dēļ es atdodu šos spēkus ir vecāki. Nezinu, cik ilgi sanāks.

Man ir žēl tā cilvēka, ar kuru man ir vislielākā saikne. Es riju nost vārdus, lai tikai vēl vairāk sevi nenodotu. Kaut gan jau tagad ir gana. Tāpēc es vēlētos ierakties kapā, lai vismaz viņam nav jācieš. Es redzu to briesmīgo, melno un caurspīdīgo auduma sienu, no kuras nāk auksta dvesma. Tā neļauj skarties. Neļauj vienkārši būt. Ļauj redzēt cauri, pie tam daudz drūmākās krāsās, dažbrīd šķiet, ka labāk ir neskatīties un pazust. Ļauj redzēt mani slimu, kaut gan patiesībā es neesmu. Tas liek mani ārstēt. Dot man zāles un domas, kas mani tikai nogalina un bendē. Un man nekas neatliek. Cieņas dēļ es neatsaku. Un tomēr es nesaprotu – kura no 3 mīlestības sastāvdaļām sāk izgaist. Nesaprotu. 

Es saprotu, ka pils priekšā kāds ir nolicis stiklu vai spoguli, un es pati, maniem vārdiem atsitoties, sevi grauju. Un nespēju iedomāties, kur lai meklē veidu, kā šo stiklu izsist. Vēl ir par agru nolaist rokas. Varbūt ar pavasari kādam izdosies restaurēt. Ar pavasari. Ar tādu, kāds bija pagājušais. Šķiet tieši tad es tiku uzcelta. Tik pilnīga, cik es patiešām biju. biju…

Ir pienākušas beigas. Kārtējās beigas. Jūs jautāsiet -kam? 3.pusgadam @rdmv. Iespējams, grūtākajam. Iespējams, veiksmīgākajam. Dienas un naktis. Kad mācies tādā skolā, kā manā – Tu saproti: “Dienas ir domāta strādāšanai, bet naktis gulēšanai” ir stereotips. Manas dzīves aplamākais stereotips. Brīži, kad pirmkursnieki tev neviltotā aizrautība stāsta, ka ir sēdējuši netverami ilgi, nav gulējuši un ēduši, bet tu māj ar galvu un smaidi, jo viņi domā, ka tu tam neesu gājis cauri. Respektīvi, no 8 piedzīvotajām RDMV skatēm esmu gulējusi tikai pirms divām. Viena no tādām bija šī…

5 DIENAS līdz skatēm @rdmv – vēsta uzraksts vienā no manas dienasgrāmatas lapām. Darbu saraksts knapi ietilpst lapā un to kvalitatīvai izpildīšanai nepieciešamas vismaz 7 dienas (ne diennaktis). Ticība saviem spēkiem zūd arvien ātrāk, redzot, kā draugu gultas un dīvāni ieņem vietu uzmaketētajos stūros, redzot, kā viņi ar vieglu nopūtu pasaka `atā` visām savām rūpēm un ietwīto, ka dodas gulēt, redzot, kā viņu planšetes ieņem pateicīgu vietu pie sienas. Viss, kas skan galvā, ir domas. Skaitļi, izmēri, krāsas, līnijas, daudzums, laiks, un iespējas atrast nomierinošu, labu un atbilsotšu mūziku šim smadzeņu stāvoklim vienkārši nav. Skumji. Bet pateicīgi. Es dzirdēju ziemu. Un vēl – pa seniem laikiem – Rīgu. Bet ir vēl viena lieta, ko es dzirdēju. ! d r a u g i ! Pietiekami svarīgs vārds, lai es atļautos viņu izcelt. Nesaprotu, vai tam bija jānotiek mirkli pirms grandioza lūzuma. Ja jā, tad es nesaprotu, kā viņi to juta. Es atkal un atkal no jauna saņēmu spēkus rokās un visu čīkstēšanu un sāpes pakrūtē. Retu reizi kaut kas tomēr izspruka starp ribām un kāds to dzirdēja. Strikti centieni nesūdzēties. Pilnīgi aplami būtu sūdzēties par darāmo, ja tik ilgi to esmu atlikusi, kā manai dabai raksturīgs, uz pēdējo brīdi. Par dzirdētajiem atbalsta vārdiem es kā ierasts varēju teikt lielu PALDIES, jo šādas izpalīdzības draugos nekad nav trūcis. Un tomēr.. paliekot ar sevi divatā, es sāku prātot: vai tiešām tikko notika kaut kas, hmm.., (negribas teikt `neredzēts`) negaidīts? nepierasts? 1/3 no maniem daudzajiem darāmajiem darbiem uz saviem pleciem paņēma viņi. `Kāpēc?` ..es sev nebeidzu jautāt. Nē, nav šaubu, ka esmu sastapusi vienus no saprotošākajiem un izpalīdzīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē līdz šim. Tas drīzāk ir neliels šoks par faktu, ka tā vietā, lai brauktu mājās un atpūstos, kad kāds no viņiem ir veiksmīgi pabeidzis savus darbus, viņi paliek ar mani, lai es nesabrūku zem milzīgā sarkasta ar paveicamo. Brīdī, kad pār mani nāca apziņa, ka es tiešām nespēšu tikt galā viena, ar noteikumu, ka mana veselība strauji nepasliktināsies līdz neglābjamai robežai, (un tas notika ļoti ātri) es piekritu uzticēt lietas draugu rokām. Un viņi izdarīja visu tik labi, cik vien to varēja izdarīt. Iespējams, tikai viņu dēļ, es šobrīd sēžu mājās ar mierīgu sirdi, nepārspējami labām atzīmēm, neticami laimīga, un nedaudz mokos. Mokos, jo nespēju izdomāt, kā lai pietiekami pasakās viņiem par to. Viņi izliekas nedzirdam manus vārdus: `Es ļoti novērtēju visu, ko izdarīji manā labā un es ceru, ka Tu saproti, ka vari lūgt man visu ko vēlies`. Un tomēr ne stunda dienā neizpaliek bez jautājuma `kāpēc?`.

esmu gulējusi tikai pirms divām. Viena no tādām bija šī… Es tiešām gulēju miegā nakti  pirms šī 13.decembra. Protams, neizpalika bez tā, ka plauktus un gleznu istabas stūra maketam es sāku veidot 1,5 stundu pirms skates un ienesu darbu vērtēšanas telpā 10 minūtes pirms komisijas ienākšanas (Jūs taču mani ziniet). Bet tikai pateicoties VIŅĀM – Megijai, Artai un Dārtai, es esmu sveikā cauri. Sēžu un mēģinu izdomāt veidu kā pateikties. Ārkārtīgi veiksmīgs pusgada nobeigums skolā un ārkārtīgi veiksmīga atziņa, ka man ir VIŅAS.. Manas kārtējās beigas. Kārtējās laimīgās beigas!

Vēsā vasaras saulrietā vienā

Kāds savāks manu dvēseli ēnā

Tas dzelžotais zirgs ar riepām vai ratiem

Nebūs saudzīgs ne kauliem ne matiem

Tas ceļā uz ostu ar milzīgām kravām

Cerēs melnam apmetnim pabraukt garām

Bet izdzirdot svilpi būs pienācis laiks

Pēc mirkļa asarām pazust kā tvaiks

Atvainoties cilvēkiem tuviem

Kas mīlējuši mani un kuriem

Es dzīvošu dvēselē prātā un sirdī

Līdz brīdim kāmēr tos asinis silda

Nedraugiem visiem kam nemetu aci

Kam ļaunu teicu un cēlu traci

Es zinu tie piedos jo es jau vēl nebiju

Izaugusi līdz milzīgu skandālu debijai

Lai cilvēki domā ka biju es akla

Mana galva būs galīgi brīva no kakla

Un kājiņas turpat pie sliedēm nokrīt

Tās bija visskaistākās vēl nu pat šorīt

Mani plaksti noslīgs kā ziedlapas klusi

Un vaibsti atslīgs mūžīgai dusai

Es būšu atmaksājusi pusi

Tām dzīvēm, ko biju sapinusi

Lai nebirst asaras neveido jūras

Tās žāvēs vējš un es turēšu dūres

Tais debesu ceļos kur dejot man būs

Kur paies gadi un satikšu jūs

Un beidzot visa dzīve paskrien gar acīm

Sekundes simtdaļa un man nav vairs ko sacīt

Lai krusts mani sargā un paliek man rokā

Kad atlaistu ieraks mani miroņu lokā…

(ieslēdz lūdzu The XX-Angels dziesmu)

Pēdējā laika mīļākajam seriālam lika nospiest pauzi skaņa, pēc kuras es, iespējams, ilgojos. Lai arī pēdējā laikā lietus nav nekāda retā parādība, tomēr atskārtu, ka neesmu dzirdējusi to salīdzinoši sen. Iekšā ir klusa cerība, ka līs visu nakti un es to dzirdēšu. Izcili apaļas un patiesībā krāsu pārpilnās lietus lāses no debesīm triecas pret veco metāla palodzi vecāku istabā, kurā es pēdējo nedēļu guļu. Jāatzīst, ka vienai ir grūti. Vajag laiku, lai pierastu pie tukšuma trīsistabu dzīvoklī. Brālis tomēr neaizņem pārāk daudz vietas. Protams, neskatoties uz to, ko es citreiz dusmu iespaidā domāju – man pietrūkst vecāku. Viņi kavējas ar atgriešanos no Pēterburgas. Pat nesaprotu, kas ir piekusis vairāk – mans prāts vai ķermenis. Ik rīta brokastu gatavošana, dzīvokļa uzkopšana, skriešana, braukšana.. Vai prāts, kuru pārslogo domas – Vai es aizslēdzu durvis? Vai aizgriezu gāzi? Vai brālis skolā paēdīs? Vai viņš vesels atnāks mājās? Ko mēs ēdīsim vakariņās? … tūkstošiem jautājumu, kas nonstopā darbina dažus papildus ventilatoriņus galvā. Visu sarežģī veselības pasliktināšanās. Ar sarkanu, sāpošu kaklu par kaut ko domāt ir grūtāk. Un doma ir tikai viena – ja Jānis būtu Latvijā, viņš šobrīd būtu šeit…

No 5dienas sajūta, ka esmu palikusi viena pastiprinājās.  Visu glāba tikai brālis, kurš šonakt arī plāno nakšņot pie omes. Es palieku mājās viena ar The XX jauno albumu un domām. Domām par to, ka esmu aizvadījusi labāko pus gadu savā dzīvē, un tas viss tikai pateicoties viņam. Cilvēkam, kuru es ienīdu un kuru vienā pietiekami saulainā pavasara dienā nolēmu iepazīt savas neizprotamās harizmas vai neparedzamā un azartiskā likteņa dēļ. Cilvēkam, kurš pārvērš manu dzīvi par pasaku burtiskā nozīmē. Laiks no 8.marta ir paskrējis vēja spārniem. Tā paša vēja, kas ik reizi met manus matus mums abiem sejā, stāvot Latvijas Zinātņu akadēmijas 17.stāvā. Tieši tur no mana prāta tiek izpūstas visas domas un es vienkārši esmu. Esmu pateicīga Dievam par to, ka tuksnesī viņš mani pēķšņi atvedis pie akas. Un cilvēkam, kurš neko neprasot pretī ļauj man skaitīt toņus, ko saskatu viņa acīs un redzēt tajās savu atspulgu. Kurš dod man pilnīgi visu, ko es vēlos. Kurš nebrīdinot ierodas manā istabā svētdienas 10 no rīta ar skaistākajām rozēm. Kurš čukst man ausīs burvīgākos vārdus, kādus jebkad esmu dzirdējusi. Kurš mani ar spēku tur un nelaiž prom, kad es gribu aiziet. Kurš jebkurā brīdī uz ielas, izdzirdot jauku meldiņu, var paķert mani aiz rokas un sākt dejot. Kurš atstāj aiz sevis vissiltākās atmiņas. Kurš pusnaktī nes mani uz rokām no teātra, jo man ir piekusušas kājas no kurpēm. Kurš domā, ka esmu traka un neapzinās, ka tāda esmu tikai viņa dēļ. Kurš man ir iemācījis runāt bez skaņas. Kurš stindzina manu skatienu ar katru kustību un kuru esmu gatava vērot mūžīgi. Kurš pat tagad ir man blakus, lai arī atrodas 160km attālumā un citā valstī. Kurš palīdz man vien ar to, ka viņš man ir… Kurš mani ir padarījis atkarīgu. Nu jau kā pus gadu. Un es ceru, ka nekad neizārstēšos. Jāni, tas viss ir tikai un vienīgi par TEVI!

Šīs dienas telefons aptīts ar skoču pie rokas, lai nepalaistu garām iespēju dzirdēt tik ļoti mīļo un lielisko balsi. Un jau pēc pirmajiem vārdiem es brūku kā kāršu mājiņa caurvējā. Slimošana iztērējusi visus spēka resursus un es mēģinu saņemties un atrast iespējas ātrāk iztērēt laiku. Un pēc šiem vārdiem saprotu, ka ir pagājis pus gads.

Es zinu, ka Tu šobrīd šo lasi. Es samierinos ar postmodernismu. Paldies, ka pasaulē nav nekā, kas mani pamodinātu no šī sapņa. Gaidu mirkli, kad Tevi samīļošu, PROTAMS! ♥

Šajās retajās sekundēs jāatzīst, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Nenormāli gribas uz skolu. Ieslēdzot Tom Vek un atceroties siltās dienas Rīgā (tādā dejojošā gaitā), vai klausoties The XX un sapņojot par rītiem vilcienos (starpcitu, ~733 stundas mācību gada laikā es pavadu vilcienā!). Esmu noilgojusies pēc RĪGAS. Mūžīgā skriešana un ne-paspēšana noteikti ir vērtīgāka par šīm mājās, pie datora pavadītajām stundām. Ja vēl ik pa brīdim līst un sēžot mājās VASARAS VIDŪ Tu nosalsti – liekas vāks. Bet doma bija ne par to. Šodien mājās notiek kaut kas interesants. Kaut kas vērtīgs. Jau no paša rīta sapratu, ka būs labi!

“Rīta saruna ar tēti:

-Tēt, es gribēju palūgt..

-Tač, protams, BRAUC! : )

-KO? Uz kurieni? 

-Nu Tu taču velies jautāt par Prāta Vētru, vai ne?”‘

Fantastiska saruna. ;D Protams, mamma pielikusi savu roku, jo neko par šo koncertu no manis tētis nebija zinājis. Galīgi superīga diena šajā dzīvoklī. Nesaprotu, vai vecāki mani čakarē par biļetēm uz Stokholmu. Un pat ja čakarē – šodien tas ir kruti. ;D

Bišķiņ biedē tas, ka es tā īsti vēl neesmu sākusi taisīties uz Allas Duhovas skolas-studijas “TODES” koncertu dzintaros. Pus astoņos sākums. Meitnes sapratīs, ka laika ir palicis, nu, patiešām maz! Jā, kuram katram jau vēl nav jācenšas aizgrimmēt zila acs. ;DD

Es pat nezinu kā justies. Pēkšņi parādās spēks kaut ko darīt un smaidīt. Prieks, ka pilnīgi neapzināti no rīta esmu piecēlusies un sapratusi, ka viss kustas. Perfekti tur, kur vajag. Varbūt ne taisni uz priekšu, bet pareizi – noteikti. Tu varētu būt tik mīļš un pasmaidīt. Tieši TU. Tieši šobrīd! : )) Ko Tev tas maksās? neko. KUSTĀS^^

: ) : ) : )