(ieslēdz lūdzu The XX-Angels dziesmu)

Pēdējā laika mīļākajam seriālam lika nospiest pauzi skaņa, pēc kuras es, iespējams, ilgojos. Lai arī pēdējā laikā lietus nav nekāda retā parādība, tomēr atskārtu, ka neesmu dzirdējusi to salīdzinoši sen. Iekšā ir klusa cerība, ka līs visu nakti un es to dzirdēšu. Izcili apaļas un patiesībā krāsu pārpilnās lietus lāses no debesīm triecas pret veco metāla palodzi vecāku istabā, kurā es pēdējo nedēļu guļu. Jāatzīst, ka vienai ir grūti. Vajag laiku, lai pierastu pie tukšuma trīsistabu dzīvoklī. Brālis tomēr neaizņem pārāk daudz vietas. Protams, neskatoties uz to, ko es citreiz dusmu iespaidā domāju – man pietrūkst vecāku. Viņi kavējas ar atgriešanos no Pēterburgas. Pat nesaprotu, kas ir piekusis vairāk – mans prāts vai ķermenis. Ik rīta brokastu gatavošana, dzīvokļa uzkopšana, skriešana, braukšana.. Vai prāts, kuru pārslogo domas – Vai es aizslēdzu durvis? Vai aizgriezu gāzi? Vai brālis skolā paēdīs? Vai viņš vesels atnāks mājās? Ko mēs ēdīsim vakariņās? … tūkstošiem jautājumu, kas nonstopā darbina dažus papildus ventilatoriņus galvā. Visu sarežģī veselības pasliktināšanās. Ar sarkanu, sāpošu kaklu par kaut ko domāt ir grūtāk. Un doma ir tikai viena – ja Jānis būtu Latvijā, viņš šobrīd būtu šeit…

No 5dienas sajūta, ka esmu palikusi viena pastiprinājās.  Visu glāba tikai brālis, kurš šonakt arī plāno nakšņot pie omes. Es palieku mājās viena ar The XX jauno albumu un domām. Domām par to, ka esmu aizvadījusi labāko pus gadu savā dzīvē, un tas viss tikai pateicoties viņam. Cilvēkam, kuru es ienīdu un kuru vienā pietiekami saulainā pavasara dienā nolēmu iepazīt savas neizprotamās harizmas vai neparedzamā un azartiskā likteņa dēļ. Cilvēkam, kurš pārvērš manu dzīvi par pasaku burtiskā nozīmē. Laiks no 8.marta ir paskrējis vēja spārniem. Tā paša vēja, kas ik reizi met manus matus mums abiem sejā, stāvot Latvijas Zinātņu akadēmijas 17.stāvā. Tieši tur no mana prāta tiek izpūstas visas domas un es vienkārši esmu. Esmu pateicīga Dievam par to, ka tuksnesī viņš mani pēķšņi atvedis pie akas. Un cilvēkam, kurš neko neprasot pretī ļauj man skaitīt toņus, ko saskatu viņa acīs un redzēt tajās savu atspulgu. Kurš dod man pilnīgi visu, ko es vēlos. Kurš nebrīdinot ierodas manā istabā svētdienas 10 no rīta ar skaistākajām rozēm. Kurš čukst man ausīs burvīgākos vārdus, kādus jebkad esmu dzirdējusi. Kurš mani ar spēku tur un nelaiž prom, kad es gribu aiziet. Kurš jebkurā brīdī uz ielas, izdzirdot jauku meldiņu, var paķert mani aiz rokas un sākt dejot. Kurš atstāj aiz sevis vissiltākās atmiņas. Kurš pusnaktī nes mani uz rokām no teātra, jo man ir piekusušas kājas no kurpēm. Kurš domā, ka esmu traka un neapzinās, ka tāda esmu tikai viņa dēļ. Kurš man ir iemācījis runāt bez skaņas. Kurš stindzina manu skatienu ar katru kustību un kuru esmu gatava vērot mūžīgi. Kurš pat tagad ir man blakus, lai arī atrodas 160km attālumā un citā valstī. Kurš palīdz man vien ar to, ka viņš man ir… Kurš mani ir padarījis atkarīgu. Nu jau kā pus gadu. Un es ceru, ka nekad neizārstēšos. Jāni, tas viss ir tikai un vienīgi par TEVI!

Šīs dienas telefons aptīts ar skoču pie rokas, lai nepalaistu garām iespēju dzirdēt tik ļoti mīļo un lielisko balsi. Un jau pēc pirmajiem vārdiem es brūku kā kāršu mājiņa caurvējā. Slimošana iztērējusi visus spēka resursus un es mēģinu saņemties un atrast iespējas ātrāk iztērēt laiku. Un pēc šiem vārdiem saprotu, ka ir pagājis pus gads.

Es zinu, ka Tu šobrīd šo lasi. Es samierinos ar postmodernismu. Paldies, ka pasaulē nav nekā, kas mani pamodinātu no šī sapņa. Gaidu mirkli, kad Tevi samīļošu, PROTAMS! ♥