Šajās retajās sekundēs jāatzīst, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Nenormāli gribas uz skolu. Ieslēdzot Tom Vek un atceroties siltās dienas Rīgā (tādā dejojošā gaitā), vai klausoties The XX un sapņojot par rītiem vilcienos (starpcitu, ~733 stundas mācību gada laikā es pavadu vilcienā!). Esmu noilgojusies pēc RĪGAS. Mūžīgā skriešana un ne-paspēšana noteikti ir vērtīgāka par šīm mājās, pie datora pavadītajām stundām. Ja vēl ik pa brīdim līst un sēžot mājās VASARAS VIDŪ Tu nosalsti – liekas vāks. Bet doma bija ne par to. Šodien mājās notiek kaut kas interesants. Kaut kas vērtīgs. Jau no paša rīta sapratu, ka būs labi!

“Rīta saruna ar tēti:

-Tēt, es gribēju palūgt..

-Tač, protams, BRAUC! : )

-KO? Uz kurieni? 

-Nu Tu taču velies jautāt par Prāta Vētru, vai ne?”‘

Fantastiska saruna. ;D Protams, mamma pielikusi savu roku, jo neko par šo koncertu no manis tētis nebija zinājis. Galīgi superīga diena šajā dzīvoklī. Nesaprotu, vai vecāki mani čakarē par biļetēm uz Stokholmu. Un pat ja čakarē – šodien tas ir kruti. ;D

Bišķiņ biedē tas, ka es tā īsti vēl neesmu sākusi taisīties uz Allas Duhovas skolas-studijas “TODES” koncertu dzintaros. Pus astoņos sākums. Meitnes sapratīs, ka laika ir palicis, nu, patiešām maz! Jā, kuram katram jau vēl nav jācenšas aizgrimmēt zila acs. ;DD

Es pat nezinu kā justies. Pēkšņi parādās spēks kaut ko darīt un smaidīt. Prieks, ka pilnīgi neapzināti no rīta esmu piecēlusies un sapratusi, ka viss kustas. Perfekti tur, kur vajag. Varbūt ne taisni uz priekšu, bet pareizi – noteikti. Tu varētu būt tik mīļš un pasmaidīt. Tieši TU. Tieši šobrīd! : )) Ko Tev tas maksās? neko. KUSTĀS^^

: ) : ) : )