Sākumā šķiet, ka ārā drusku smidzina. Kad atnācu mājās slapja, sapratu, ka kļūdījos. Nezinu, kas man lika atcerēties telefona ātro zvanu taustiņus. Cipars 4 nav aiztikts nu jau gandrīz pus gadu. Nav bijusi ne vēlme, ne vajadzība. Salti. Jau gads ir garām kopš viss sāka brukt. Tik daudz spēka rauties un cīnīties līdz tam laikam man nebija bijis nekad. Bet vienā mirklī es apstājos. Apstājos kā apstātos Times square vidū. Jo visi skrien. Un daudz no viņiem skrien prom. Tāpat kā viņa. Un es pārstāju dzīties pakaļ. Ja cilvēku mīl – tad palaiž. Pārgāju pāri ielai. Un tagad mūs vieno skatiens. Starpā skrien neskaitāmi dzelteni takši, simtiem aizņemtu cilvēku, tik pat aizņemtu kā pašas mēs. Mēs redzam viena otru, pietiek pabļaut “Sveika, kā iet?” un sagaidīt atbildi. Atbildi, kurā manis nemaz nepietrūkst. Un savā ziņā prieks par to. Par to, ka reiz apstājos.

Tagad liekas traki – reiz tā bija puse manas dvēseles. Labākā viņas puse. Reiz viņa bija tā, kas vislabāk zināja, kad man ir skates. Bija pirmā, kas redzēja manus darbus. Bija vienīgā, kas juta, cik patiesībā man bija grūti… Mēs nekad nebūsim inséparables, jo nešķirami var būt tie, kas nav šķirti. Tas nav pārmetums. Katrs izvēlas pats savu ceļu. Un kas to zina, cik ilgi mēs iesim pa vienu ielu. Kas to zina, cik daudz mums ir iespēju nogriezties no Times Square.  

Siena – tukšāka. Jūtas – klusākas. Dvēsele – stiprāka.