Sakabināju atpakaļ vietā. 15 dažu dzīves dienu gabaliņus. Citi par tumšu, citi par miglainu un tomēr. Viss gluži kā īstenībā. Tagad iestājas gaidītais sirdsmiers par vēl vienu sen plānoto un beidzot padarīto darbiņu. Mazs stāsts par manu jauno prieka avotu. Beidzot, tā vietā, lai nomirkšķinātu, es varu nospiest pogu un slēdzis aiztaisīsies ar ātrumu 125 vai 250 sekundes daļas. Viņu rotā tik pazīstams un pārliecinošs uzraksts `ZENIT` un liekas, ka objektīvs mani gluži vai vēro. Korpuss, kas dažās vietās ir nedaudz noberzies un rāda zelta miesu, valdzina un liek kļūt man nopietnai. Daži neticami labi kadri pirmajā filmiņā. Pēdējais – vismīļākais. Cik labu vēl taps? Pagaidām nesaprotu robežu tam, cik daudz dvēseles spēšu šajā nodarbē ielikt. Domu pagaidām daudz. Vienīgais noslēpums, ko mans jaunais draugs man nekad neatklās, ir – viņa pagātne. Kaut kāds būtu atstājis viņā filmiņu, un es redzētu – kādus dzīves mirkļus mans zenits reiz ir piedzīvojis…