Uzdāvini man balkonu. Vismaz 4. stāva augstumā. Es neprasu lielu un šiku. Tikai tādu, kur būšu tikai es. Ar skaisti krāsotām margām, vienu ērtu krēslu un manām mīļākajām grāmatām. Extra lielo tējas krūzi, kuras man joprojām nav. Kaut tikai uz vienu dienu. Es neprasu vairāk. Jebkur pasaulē, itin jebkur.

Es vēlos šo mazo vietu. Es vēlos, kaut tikai uz dienu es būtu viena ar sevi. Es gribu aizmirst to, kādi draņķi patiesībā ir mani draugi. Neredzēt cilvēkus, kas dzird tikai savu `es gribu` un nedomā par to, kā man ir labāk. Ar nopūtu nesaņemt e-pastus. Negribu atzīt, ka datora ekrānā es skatos vairāk, kā cilvēku acīs. Es palieku zaudētājos, par daudz atdodot sevi citiem.

Es beidzot izaudzētu gerberas podiņos visa balkona platībā. Dzertu tēju, lasītu grāmatu. Ievilktu katru elpu ar prieku. Tītu atmiņā savu dzīvi kā filmu. Vai tieši otrādi, beidzot nospiestu  `Shut down` nevis `Sleep`. Aizvērtu acis un viss būtu kā toreiz, kad es stāvēju līdz ceļiem ledus aukstā ūdenī un, ievelkot dziļu elpu, iemestos kristāldzidrā oāzē Olimpa kalnu vidū… Neaprakstāms organisma šoks un tas kosmiskais stāvoklis, kad sekunde kļūst daudz garāka, acis redz pasaulē skaistākās krāsas, bet mana dvēsele nepārstāj pateikties Dievam par šo mirkli. Nedod man neko vairāk kā iespēju dzirdēt pašas sirdspukstus, rakstīt visu, ko man gribas rakstīt, vērot augam gerberas un neteikt nevienu pašu vārdu.

Uzdāvini man balkonu no saullēkta līdz saulrietam. Un es būšu pateicīga tev līdz pašam mūža galam.