dzhuuulza

Vairāk par minūti ir par daudz. Vairāk par minūti domāt, kas dara mani stipru. Tas sākās no domas par draugiem. Daži no tiem var Tevi atbalstīt un darīt stiprāku vēl. Mmm… dusmas? Es teiktu – Jā! Uz sevi un uz citiem. Ja labs soundtrack fonā. Ja nē, tad vajag ieslēgt.

Es esmu tik stipra, cik mani pretinieki. Un pēdējā laikā viņi ir palaidušies. Tie, kam ir iziets cauri (pārkāpts pāri) bija ārkārtīgi labi, ja savos gados esmu tur kur esmu. Vienīgais pretinieks, kas nav izlaidies ir mans dvīnis. Viņš kļūst arvien trakāks un es – arvien stiprāka.

Uzdāvini man balkonu. Vismaz 4. stāva augstumā. Es neprasu lielu un šiku. Tikai tādu, kur būšu tikai es. Ar skaisti krāsotām margām, vienu ērtu krēslu un manām mīļākajām grāmatām. Extra lielo tējas krūzi, kuras man joprojām nav. Kaut tikai uz vienu dienu. Es neprasu vairāk. Jebkur pasaulē, itin jebkur.

Es vēlos šo mazo vietu. Es vēlos, kaut tikai uz dienu es būtu viena ar sevi. Es gribu aizmirst to, kādi draņķi patiesībā ir mani draugi. Neredzēt cilvēkus, kas dzird tikai savu `es gribu` un nedomā par to, kā man ir labāk. Ar nopūtu nesaņemt e-pastus. Negribu atzīt, ka datora ekrānā es skatos vairāk, kā cilvēku acīs. Es palieku zaudētājos, par daudz atdodot sevi citiem.

Es beidzot izaudzētu gerberas podiņos visa balkona platībā. Dzertu tēju, lasītu grāmatu. Ievilktu katru elpu ar prieku. Tītu atmiņā savu dzīvi kā filmu. Vai tieši otrādi, beidzot nospiestu  `Shut down` nevis `Sleep`. Aizvērtu acis un viss būtu kā toreiz, kad es stāvēju līdz ceļiem ledus aukstā ūdenī un, ievelkot dziļu elpu, iemestos kristāldzidrā oāzē Olimpa kalnu vidū… Neaprakstāms organisma šoks un tas kosmiskais stāvoklis, kad sekunde kļūst daudz garāka, acis redz pasaulē skaistākās krāsas, bet mana dvēsele nepārstāj pateikties Dievam par šo mirkli. Nedod man neko vairāk kā iespēju dzirdēt pašas sirdspukstus, rakstīt visu, ko man gribas rakstīt, vērot augam gerberas un neteikt nevienu pašu vārdu.

Uzdāvini man balkonu no saullēkta līdz saulrietam. Un es būšu pateicīga tev līdz pašam mūža galam.

Puse kustās un puse nē. Tas fantastiskais mirklis iekšā, ko neviens nekad neredzēs un nejutīs. Ledus kārtiņa pārāk plāna un labi, ka tā. Kārdinājums pārāk liels. It īpaši tagad, kad tik ļoti gribētos. Gribas attīt filmiņu, bet nevar. Kaut kas ir noticis un nevar. Dusmas raujas ārā. Klusēt un ārdīties kā toreiz. Atstāt asinīs sienu. Kad tik ļoti ir līdz kaklam un parādās riebums. Parunājām. Kaut aizmigt un pamosties ledū. Kā čipsu paka andrejsalā. Līdz sāpēm. Ar šo sekundi sāku krāt naudu, lai neatgrieztos.

Sākumā šķiet, ka ārā drusku smidzina. Kad atnācu mājās slapja, sapratu, ka kļūdījos. Nezinu, kas man lika atcerēties telefona ātro zvanu taustiņus. Cipars 4 nav aiztikts nu jau gandrīz pus gadu. Nav bijusi ne vēlme, ne vajadzība. Salti. Jau gads ir garām kopš viss sāka brukt. Tik daudz spēka rauties un cīnīties līdz tam laikam man nebija bijis nekad. Bet vienā mirklī es apstājos. Apstājos kā apstātos Times square vidū. Jo visi skrien. Un daudz no viņiem skrien prom. Tāpat kā viņa. Un es pārstāju dzīties pakaļ. Ja cilvēku mīl – tad palaiž. Pārgāju pāri ielai. Un tagad mūs vieno skatiens. Starpā skrien neskaitāmi dzelteni takši, simtiem aizņemtu cilvēku, tik pat aizņemtu kā pašas mēs. Mēs redzam viena otru, pietiek pabļaut “Sveika, kā iet?” un sagaidīt atbildi. Atbildi, kurā manis nemaz nepietrūkst. Un savā ziņā prieks par to. Par to, ka reiz apstājos.

Tagad liekas traki – reiz tā bija puse manas dvēseles. Labākā viņas puse. Reiz viņa bija tā, kas vislabāk zināja, kad man ir skates. Bija pirmā, kas redzēja manus darbus. Bija vienīgā, kas juta, cik patiesībā man bija grūti… Mēs nekad nebūsim inséparables, jo nešķirami var būt tie, kas nav šķirti. Tas nav pārmetums. Katrs izvēlas pats savu ceļu. Un kas to zina, cik ilgi mēs iesim pa vienu ielu. Kas to zina, cik daudz mums ir iespēju nogriezties no Times Square.  

Siena – tukšāka. Jūtas – klusākas. Dvēsele – stiprāka.

Sakabināju atpakaļ vietā. 15 dažu dzīves dienu gabaliņus. Citi par tumšu, citi par miglainu un tomēr. Viss gluži kā īstenībā. Tagad iestājas gaidītais sirdsmiers par vēl vienu sen plānoto un beidzot padarīto darbiņu. Mazs stāsts par manu jauno prieka avotu. Beidzot, tā vietā, lai nomirkšķinātu, es varu nospiest pogu un slēdzis aiztaisīsies ar ātrumu 125 vai 250 sekundes daļas. Viņu rotā tik pazīstams un pārliecinošs uzraksts `ZENIT` un liekas, ka objektīvs mani gluži vai vēro. Korpuss, kas dažās vietās ir nedaudz noberzies un rāda zelta miesu, valdzina un liek kļūt man nopietnai. Daži neticami labi kadri pirmajā filmiņā. Pēdējais – vismīļākais. Cik labu vēl taps? Pagaidām nesaprotu robežu tam, cik daudz dvēseles spēšu šajā nodarbē ielikt. Domu pagaidām daudz. Vienīgais noslēpums, ko mans jaunais draugs man nekad neatklās, ir – viņa pagātne. Kaut kāds būtu atstājis viņā filmiņu, un es redzētu – kādus dzīves mirkļus mans zenits reiz ir piedzīvojis…

…- sirds saka tikai un vienīgi “‘BĒDZ” un es nespēju izlemt, ko darīt. Liekas, varu atbrīvoties no visa ar vienu sarunu. Ielas turpinājums un asaras acīs apspiež prātu tik ļoti, ka jāapstājas, lai izdarītu pareizo izvēli. Lai atbildētu sev  uz to pašu reti uzdoto jautājumu. Tā šķita kā dzīves izvēle. Un prāts ar atmiņas palīdzību ņem virsroku. Es aizveru acis no jauna…

Tagad nebeidzamas cilvēku šalkas piepilda tējas namiņu, un es vēroju rudeni, kas šoreiz ir izteikti dzeltens. Gaidu joprojām viņu pašu. To vienīgo. Mētelī un ar pelēku tauriņu, kas neļauj neskatīties uz viņu ar mīlestību. Smiekli atkal ir kļuvuši īsti, tā pat kā jūtas, emocijas un vārdi. Pienācis pēdējais laiks atvērt dvēseles spārnus un noņemt no tiem zirnekļu tīklus. Kārtējais pārbaudījums palicis tur, kur mēs vairs neesam. Mēs būsim labākie draugi. Lai arī ko man tas maksātu!

Tā es viņus saucu. Tie ir tie, kuros manā dažbrīd pārslogotajā prātā atzinīgi un nopietni iekāpj doma – Cik te šobrīd ir labi! 

Šis rīts, kad apciemots draugs, un es pasaku sev “Nav vērts steigties”. Un nopriecājos. Jau iedama zināmo ceļu pie sievietes, kas pārdod garšīgākos apelsīnus tirgū. Iedama šo ceļu cauri daudziem puķi stendiem un mielojot acis. Pēkšņi apjuku kā iznākusi no meža pļavā, bet notrāpīju pareizajā virzienā. Manas acis apstājās pie vīnogām un tā šķita laba doma. Jo apelsīnu es nemaz tik ļoti nevēlējos. Vēlējos, lai mans ceļš uz skolu ietu cauri ziediem. Maksājot, ātrāk tiecos nokļūt atpakaļ, lai palēninātu savu gaitu līdz pēdējam, bet neapstātos. Atkal skatiens slīdēja pāri simtiem vāžu, redzot mazu mīlestību katrā burvīgajā narcisē, ko es saucu par īpašām. Tās ar pildītu vidiņu, gandrīz pilnīgi baltas un tik smaržīgas, ka es minot neuzminētu, kas tās ir. Neviena roze netrāpās redzes lokā. Viņu tur vienkārši nav. Ir tikai daudz krāsu, šīs burvīgās mīlules un manas vēsās saules.  Tās atdzisušās, rāmās, dievišķās gerberas, kuras, būdamas baltas, hipnotizē manu prātu un neapstāties neizdodas. Es it kā katrā redzētu sevi. Bet tas skatiens, kas viņas uzlūko… Tik maigs tiek veltīts tikai viņam. Citu “Perfekto rītu” autoram. Tas ir brīdis, ka es nejauši pamostos un jūtu blakus ķermeni, ko pazītu vien pēc pirksta pieskāriena. Neatverot acis, es pieglaužos tieši tik tuvu cik spēju, lai klausītos pasaulē mīļākajā skaņā. Lai viņa dzīvības avots stāstītu man to, ko nestāsta viņš. Es ieelpoju līdz asarām pazīstamāko smaržu un redzu sevi guļam viņam uz pleca arī pēc daudziem gadiem. Tad šķiet, ka manā dzīvē nav labāka mirkļa kā tas, kurā es ievelku plaušās viņa garu. Arī pat ja es esmu viena mājās un kārtoju drēbes, es ieraugu vienu vienīgu aizmirstu kreklu, piespiežu to pie sejas un saļimstu uz gultas. Liekas, ka te pat jau viņš ir. Te pat tas perfektais mirklis. Viena elpas vilciena garumā.

Šodien dīvāns ir nosēdēts. Ir pietiekami nostrādāts pie datora. Agrāk likās, ka tas būs forši. Bet ne tagad, kad pēkšņi tavs illustrators veras ciet ar 4 failiem un visas dienas garumā darīto darbu. Un tomēr, prieks, ka saprāts tiek noslogots. Nav jāskaita minūtes. It īpaši, kad katra nākamā liek vilties. Pagājuši divi mēneši. Liekas laiks attapties no murga, kas atstājis dzīvē pēdas. Redzi nu, kā tomēr notiek. Sākumā dzīve Tev parādīja savu tumšāko nostūri, kurā daudzi nokļūst tikai tad, kad nodzīvojuši vairāk par pus mūžu. Bet tagad – Tu stāvi Eiropas otrā galā un Tavas kājas apskalo okeāns. Saule glāsta seju un Tu vēlies, lai tavas mājas ir tur. Un es pieķeru sevi pie domas, ka es vēlētos, lai manas mājas vispār kaut kur būtu. Ik reizi es sažņaudzu skaudību savā kulakā un pasmaidu. Vai nu es jau esmu visu izdzīvojusi, vai arī es saņemšu visu pēc elles. Pēc tādas, kādu sastapusi es vēl neesmu, lai gan liekas, ka esmu piedzīvojusi diez gan.

“Fuj, tie taču ir asiņaini pirksti”  viņa man saka. Vai, ja? Es gan jau esmu pieradusi. Priecājies, ja ik reizi, kad Tu paņem mani pie rokas, es to nenotraipu ar asinīm. Ja jūs ziniet, cik tieši labi man padodas maketēšana, tad jūs sapratīsiet. Tieši tik labi, lai, paņemot rokās papīra nazi, es spētu izdarīt ar to jebko. Nu jau 14 mēnešus manās rokās ir pārsteidzoši ass papīra nazis. Ko tik es neesmu sadarījusi. Tas noteikti ir lieliskākais, ko es savās rokās esmu turējusi (salīdzinājums, protams). Tā man šķita. Un šķiet vēl joprojām. Bet tās ir domas. Jūtas ir citādākas. Pareizi saka – labi, ja jūtas vispār ir. Bet laikam ne šādas. Ne tās, kurās laimei pāri cērtas sāpes, sūrstēšana un dedzināšana. Tu esi papīra nazis manās rokās, ar kura palīdzību es varu izdarīt jebko. Jebko līdz brīdim, kāmēr tas nesāk griezt man rokās. Dažās reizēs tas vienkārši paslīd, iztek dažas asins piles un vēlāk labākajā gadījumā paliek skramba. Bet trīs mēnešu laikā Tu esi sagraizījis manas rokas lupatās. Tik spēcīgi griezumi ir atstāti ar vārdiem, rīcībām, pārmetumiem un domām. Brūces pārstāj asiņot tikai tad, ka es guļu. Es varu tikai sapņot par to, ka man kādreiz nepaliks rētu. Ar manu klusēšanu tās ir sākušas iekaist. Un nebeidz asiņot. Es ilgi cietu un neskatījos. Bet tagad es skatos uz viņām un raudu. Pie sāpēm ir vairāk kā pierasts. Un asarām pāri slīd doma par to, vai es vēl varu noturēt šo nazi savās rokās. Sāp par traku. Un katrs mirklis, kad Tu man nepieskaries, bet vajadzētu, jo TU stāvi tik tuvu, ka es Tevi samīļoju, es domāju, ka Tu vairs nevēlies, lai Tevi smērēju. Tev to vienkārši nevajag. Tu meklē vai esi atradis citas rokas. Tik skaistas, kādas kādreiz bija manas. Citkārt es noslauku asinis draudzeņu kleitās, kad viņas ļauj. Bet tāpēc labāk nekļūst. Jo jau nākamajā nedēļā parādās vēl viena asins aiza, kura pārtaps par rētu. Ja paspēs. Tik ļoti žēl man ir savas būtnes. Es it kā pati ietu tuvāk malai. Lai nokristu un neasiņotu vairs. Es drīzāk noduršu sevi ar šo nazi, nekā atlaidīšu.  Cik ilgi vēl? Cik tieši stipra Tu esi? Pajautā man to brīdī, kad es stāvēšu uz malas. 

-“Bet tagad es neredzu krastus” -“Jā, bet Tu redzi jūru.” Viss, pie kā es turos, ir kulons manā kaklā. Un man vairs nav krastu – ir tikai jūra. Ja es nomazgātu rokas Atlantijas okeānā, tavas kājas šobrīd apskalotu pavisam citas krāsas ūdens. Un tāpēc es slēpju rokas. Nerādu nevienam, tāpēc neviens nezina, ko tas viss man maksā. Varbūt Tu kādreiz redzēsi manas rokas. Varbūt, kad vairs neko nevarēsi labot. Sarkanā krāsa… mm…. 

Reizēm šķiet, ka viņš dzīvo manī. Bet es nekad nespēšu ar to samierināties. Tas akmens, par kuru es aizmirstu citreiz uz dienām, bet citreiz uz mēnešiem. Viņš it kā ir iesēdies un es esmu samierinājusies. Pieradusi, ka varu viņam apiet apkārt, pārkāpt pāri vai nepamanīt. Bet, sasodīts, ik pa laikam es atceros, ka viņš ir tur! Ik vakaru, kad esmu mājās, bet klausules otrā galā dzirdu mūziku, liekas, ka pat jūtu alkohola smaku, gaisā virmojošo, brīvo ballītes atmosfēru. Ne tuvāk kā klausulē. `nu tā jau ir tava izvēle. tu pati nekur nedodies.. redzi, viņš izvēlējās kkur doties un dodās.` Tad Jūlij – pie velna, kāpēc tu esi šeit? Kāpēc neesi tur, kur skan skaļa mūzika, cilvēki nedomā par problēmām un vienkārši uz brīdi izslēdzas. Ideālā gadījumā dejo. Kāpēc es neatrodu tādu vietu? Tā koncentrētā sajūta, ka es esmu skaistākais putns krāšņā būrī, kuru citreiz apciemo vai ņem ciemos līdzi, bet citreiz atstāj mājās, neattaisot durtiņas. Es atkal dusmojos uz sasodīto akmeni. Gļēvi. Kad es saņemšos viņu novākt, jo viņš nebūt nav tik smags? Pareizāk būtu – cik drīz… ?

Vārdsakot – piektdiena. Pēdējā laikā pietiekami briesmīga nedēļas diena, lai es to sauktu par velnadienu. Par 3 izcilām atzīmēm šodienas laikā nevarētu sūdzēties, tomēr tas ir atņēmis visu. Laiks, ko paņem mani darbi. Neatgriezeniski. No visa, kas man ir dārgs. NOST. “es esmu nost no visa. no dzīves no prāta. no visa. es pat nesaprotu kāpēc tik traki. man riebjas katrs mirklis, katrs. un es nevaru beigt raudāt. nevaru. nav sajūtu. man ir morālais bads. katrs vakars noiet greizi. katra tikšanās. es nesaprotu ko es daru.”  un ko gan es daru? Kā ierasts karājos zem cirka kupola. Tikai šeit vairs nav gaisa. Un tas neļauj domāt. Ir iestājies pilnīgs morālais bads, daudz labāk vēlētos fizisko. Jūs nezināt, kā tas ir – nespēt domāt, nedomāt, neiztēloties, nejust. Tas, kas notiek ārpus cirka, burtiski biedē. Sals ir laupījis visu pēdējo. Noslaktējis saknes ziediem, kas nu pat būtu sākuši plaukt. Izrāvis visu siltumu no jebkura ķermeņa tā, ka silta palikusi tikai elpa. Apsaldējis visus mazos kapilārus, kuru dēļ es vienkārši nejūtu pieskārienus. Bet varbūt viņu nemaz nav?? Visu, ko vien iespējams apsaldēt un es vairs nespēju izturēt. Mani ik reizi grauj tas šausmīgais vārds `saņemies`. Tā nevar, mīļie nevar. Nekad nevar zināt, ko man tas maksā. Parastā situācijā es apdomājos un paklausu. Bet runa vairs nav par to. Runa ir par bezizeju. Strup-ce-ļu. Šis jau ir saņemšanās stāvoklis. Man tālāk nav kur saņemties!!! Ja parasti, es šāda esmu sabrukusi, tad tagad – nē, šādi es turos. Nav vairs kur saņemties. Un pēc tā vārda gribas nobrukt. Es jau sen neturos pašas rokām. Es karājos uz rezerves troses un tā apspiež manu elpu. Pilnīgi bezjēdzīgi karājos. Un man tik ļoti gribas pirmo reizi mūžā beidzot būt egoistei! Un beidzot izdarīt tā, kā būtu labāk man.  Un tad pārgriest arī rezerves trosi. Pārgriest un nebūt. Nesaņemties. Nedzīt prom šausmīgas vīzijas, kurās es dzirdu vārdus “Varbūt es vairs neko nemīlu…” Neticēt tam, ka es to patiešām dzirdu. Varbūt…

Pretīgas sāpes pārņem iekšas. Un es gaidu, kad vārds `varbūt` vairs nebūs šaubīgs, un pārgriest trosi. Jo lejā nebūs kas noķer.