Reizēm šķiet, ka viņš dzīvo manī. Bet es nekad nespēšu ar to samierināties. Tas akmens, par kuru es aizmirstu citreiz uz dienām, bet citreiz uz mēnešiem. Viņš it kā ir iesēdies un es esmu samierinājusies. Pieradusi, ka varu viņam apiet apkārt, pārkāpt pāri vai nepamanīt. Bet, sasodīts, ik pa laikam es atceros, ka viņš ir tur! Ik vakaru, kad esmu mājās, bet klausules otrā galā dzirdu mūziku, liekas, ka pat jūtu alkohola smaku, gaisā virmojošo, brīvo ballītes atmosfēru. Ne tuvāk kā klausulē. `nu tā jau ir tava izvēle. tu pati nekur nedodies.. redzi, viņš izvēlējās kkur doties un dodās.` Tad Jūlij – pie velna, kāpēc tu esi šeit? Kāpēc neesi tur, kur skan skaļa mūzika, cilvēki nedomā par problēmām un vienkārši uz brīdi izslēdzas. Ideālā gadījumā dejo. Kāpēc es neatrodu tādu vietu? Tā koncentrētā sajūta, ka es esmu skaistākais putns krāšņā būrī, kuru citreiz apciemo vai ņem ciemos līdzi, bet citreiz atstāj mājās, neattaisot durtiņas. Es atkal dusmojos uz sasodīto akmeni. Gļēvi. Kad es saņemšos viņu novākt, jo viņš nebūt nav tik smags? Pareizāk būtu – cik drīz… ?