Šodien dīvāns ir nosēdēts. Ir pietiekami nostrādāts pie datora. Agrāk likās, ka tas būs forši. Bet ne tagad, kad pēkšņi tavs illustrators veras ciet ar 4 failiem un visas dienas garumā darīto darbu. Un tomēr, prieks, ka saprāts tiek noslogots. Nav jāskaita minūtes. It īpaši, kad katra nākamā liek vilties. Pagājuši divi mēneši. Liekas laiks attapties no murga, kas atstājis dzīvē pēdas. Redzi nu, kā tomēr notiek. Sākumā dzīve Tev parādīja savu tumšāko nostūri, kurā daudzi nokļūst tikai tad, kad nodzīvojuši vairāk par pus mūžu. Bet tagad – Tu stāvi Eiropas otrā galā un Tavas kājas apskalo okeāns. Saule glāsta seju un Tu vēlies, lai tavas mājas ir tur. Un es pieķeru sevi pie domas, ka es vēlētos, lai manas mājas vispār kaut kur būtu. Ik reizi es sažņaudzu skaudību savā kulakā un pasmaidu. Vai nu es jau esmu visu izdzīvojusi, vai arī es saņemšu visu pēc elles. Pēc tādas, kādu sastapusi es vēl neesmu, lai gan liekas, ka esmu piedzīvojusi diez gan.

“Fuj, tie taču ir asiņaini pirksti”  viņa man saka. Vai, ja? Es gan jau esmu pieradusi. Priecājies, ja ik reizi, kad Tu paņem mani pie rokas, es to nenotraipu ar asinīm. Ja jūs ziniet, cik tieši labi man padodas maketēšana, tad jūs sapratīsiet. Tieši tik labi, lai, paņemot rokās papīra nazi, es spētu izdarīt ar to jebko. Nu jau 14 mēnešus manās rokās ir pārsteidzoši ass papīra nazis. Ko tik es neesmu sadarījusi. Tas noteikti ir lieliskākais, ko es savās rokās esmu turējusi (salīdzinājums, protams). Tā man šķita. Un šķiet vēl joprojām. Bet tās ir domas. Jūtas ir citādākas. Pareizi saka – labi, ja jūtas vispār ir. Bet laikam ne šādas. Ne tās, kurās laimei pāri cērtas sāpes, sūrstēšana un dedzināšana. Tu esi papīra nazis manās rokās, ar kura palīdzību es varu izdarīt jebko. Jebko līdz brīdim, kāmēr tas nesāk griezt man rokās. Dažās reizēs tas vienkārši paslīd, iztek dažas asins piles un vēlāk labākajā gadījumā paliek skramba. Bet trīs mēnešu laikā Tu esi sagraizījis manas rokas lupatās. Tik spēcīgi griezumi ir atstāti ar vārdiem, rīcībām, pārmetumiem un domām. Brūces pārstāj asiņot tikai tad, ka es guļu. Es varu tikai sapņot par to, ka man kādreiz nepaliks rētu. Ar manu klusēšanu tās ir sākušas iekaist. Un nebeidz asiņot. Es ilgi cietu un neskatījos. Bet tagad es skatos uz viņām un raudu. Pie sāpēm ir vairāk kā pierasts. Un asarām pāri slīd doma par to, vai es vēl varu noturēt šo nazi savās rokās. Sāp par traku. Un katrs mirklis, kad Tu man nepieskaries, bet vajadzētu, jo TU stāvi tik tuvu, ka es Tevi samīļoju, es domāju, ka Tu vairs nevēlies, lai Tevi smērēju. Tev to vienkārši nevajag. Tu meklē vai esi atradis citas rokas. Tik skaistas, kādas kādreiz bija manas. Citkārt es noslauku asinis draudzeņu kleitās, kad viņas ļauj. Bet tāpēc labāk nekļūst. Jo jau nākamajā nedēļā parādās vēl viena asins aiza, kura pārtaps par rētu. Ja paspēs. Tik ļoti žēl man ir savas būtnes. Es it kā pati ietu tuvāk malai. Lai nokristu un neasiņotu vairs. Es drīzāk noduršu sevi ar šo nazi, nekā atlaidīšu.  Cik ilgi vēl? Cik tieši stipra Tu esi? Pajautā man to brīdī, kad es stāvēšu uz malas. 

-“Bet tagad es neredzu krastus” -“Jā, bet Tu redzi jūru.” Viss, pie kā es turos, ir kulons manā kaklā. Un man vairs nav krastu – ir tikai jūra. Ja es nomazgātu rokas Atlantijas okeānā, tavas kājas šobrīd apskalotu pavisam citas krāsas ūdens. Un tāpēc es slēpju rokas. Nerādu nevienam, tāpēc neviens nezina, ko tas viss man maksā. Varbūt Tu kādreiz redzēsi manas rokas. Varbūt, kad vairs neko nevarēsi labot. Sarkanā krāsa… mm….