Tā es viņus saucu. Tie ir tie, kuros manā dažbrīd pārslogotajā prātā atzinīgi un nopietni iekāpj doma – Cik te šobrīd ir labi! 

Šis rīts, kad apciemots draugs, un es pasaku sev “Nav vērts steigties”. Un nopriecājos. Jau iedama zināmo ceļu pie sievietes, kas pārdod garšīgākos apelsīnus tirgū. Iedama šo ceļu cauri daudziem puķi stendiem un mielojot acis. Pēkšņi apjuku kā iznākusi no meža pļavā, bet notrāpīju pareizajā virzienā. Manas acis apstājās pie vīnogām un tā šķita laba doma. Jo apelsīnu es nemaz tik ļoti nevēlējos. Vēlējos, lai mans ceļš uz skolu ietu cauri ziediem. Maksājot, ātrāk tiecos nokļūt atpakaļ, lai palēninātu savu gaitu līdz pēdējam, bet neapstātos. Atkal skatiens slīdēja pāri simtiem vāžu, redzot mazu mīlestību katrā burvīgajā narcisē, ko es saucu par īpašām. Tās ar pildītu vidiņu, gandrīz pilnīgi baltas un tik smaržīgas, ka es minot neuzminētu, kas tās ir. Neviena roze netrāpās redzes lokā. Viņu tur vienkārši nav. Ir tikai daudz krāsu, šīs burvīgās mīlules un manas vēsās saules.  Tās atdzisušās, rāmās, dievišķās gerberas, kuras, būdamas baltas, hipnotizē manu prātu un neapstāties neizdodas. Es it kā katrā redzētu sevi. Bet tas skatiens, kas viņas uzlūko… Tik maigs tiek veltīts tikai viņam. Citu “Perfekto rītu” autoram. Tas ir brīdis, ka es nejauši pamostos un jūtu blakus ķermeni, ko pazītu vien pēc pirksta pieskāriena. Neatverot acis, es pieglaužos tieši tik tuvu cik spēju, lai klausītos pasaulē mīļākajā skaņā. Lai viņa dzīvības avots stāstītu man to, ko nestāsta viņš. Es ieelpoju līdz asarām pazīstamāko smaržu un redzu sevi guļam viņam uz pleca arī pēc daudziem gadiem. Tad šķiet, ka manā dzīvē nav labāka mirkļa kā tas, kurā es ievelku plaušās viņa garu. Arī pat ja es esmu viena mājās un kārtoju drēbes, es ieraugu vienu vienīgu aizmirstu kreklu, piespiežu to pie sejas un saļimstu uz gultas. Liekas, ka te pat jau viņš ir. Te pat tas perfektais mirklis. Viena elpas vilciena garumā.