…- sirds saka tikai un vienīgi “‘BĒDZ” un es nespēju izlemt, ko darīt. Liekas, varu atbrīvoties no visa ar vienu sarunu. Ielas turpinājums un asaras acīs apspiež prātu tik ļoti, ka jāapstājas, lai izdarītu pareizo izvēli. Lai atbildētu sev  uz to pašu reti uzdoto jautājumu. Tā šķita kā dzīves izvēle. Un prāts ar atmiņas palīdzību ņem virsroku. Es aizveru acis no jauna…

Tagad nebeidzamas cilvēku šalkas piepilda tējas namiņu, un es vēroju rudeni, kas šoreiz ir izteikti dzeltens. Gaidu joprojām viņu pašu. To vienīgo. Mētelī un ar pelēku tauriņu, kas neļauj neskatīties uz viņu ar mīlestību. Smiekli atkal ir kļuvuši īsti, tā pat kā jūtas, emocijas un vārdi. Pienācis pēdējais laiks atvērt dvēseles spārnus un noņemt no tiem zirnekļu tīklus. Kārtējais pārbaudījums palicis tur, kur mēs vairs neesam. Mēs būsim labākie draugi. Lai arī ko man tas maksātu!