Vārdsakot – piektdiena. Pēdējā laikā pietiekami briesmīga nedēļas diena, lai es to sauktu par velnadienu. Par 3 izcilām atzīmēm šodienas laikā nevarētu sūdzēties, tomēr tas ir atņēmis visu. Laiks, ko paņem mani darbi. Neatgriezeniski. No visa, kas man ir dārgs. NOST. “es esmu nost no visa. no dzīves no prāta. no visa. es pat nesaprotu kāpēc tik traki. man riebjas katrs mirklis, katrs. un es nevaru beigt raudāt. nevaru. nav sajūtu. man ir morālais bads. katrs vakars noiet greizi. katra tikšanās. es nesaprotu ko es daru.”  un ko gan es daru? Kā ierasts karājos zem cirka kupola. Tikai šeit vairs nav gaisa. Un tas neļauj domāt. Ir iestājies pilnīgs morālais bads, daudz labāk vēlētos fizisko. Jūs nezināt, kā tas ir – nespēt domāt, nedomāt, neiztēloties, nejust. Tas, kas notiek ārpus cirka, burtiski biedē. Sals ir laupījis visu pēdējo. Noslaktējis saknes ziediem, kas nu pat būtu sākuši plaukt. Izrāvis visu siltumu no jebkura ķermeņa tā, ka silta palikusi tikai elpa. Apsaldējis visus mazos kapilārus, kuru dēļ es vienkārši nejūtu pieskārienus. Bet varbūt viņu nemaz nav?? Visu, ko vien iespējams apsaldēt un es vairs nespēju izturēt. Mani ik reizi grauj tas šausmīgais vārds `saņemies`. Tā nevar, mīļie nevar. Nekad nevar zināt, ko man tas maksā. Parastā situācijā es apdomājos un paklausu. Bet runa vairs nav par to. Runa ir par bezizeju. Strup-ce-ļu. Šis jau ir saņemšanās stāvoklis. Man tālāk nav kur saņemties!!! Ja parasti, es šāda esmu sabrukusi, tad tagad – nē, šādi es turos. Nav vairs kur saņemties. Un pēc tā vārda gribas nobrukt. Es jau sen neturos pašas rokām. Es karājos uz rezerves troses un tā apspiež manu elpu. Pilnīgi bezjēdzīgi karājos. Un man tik ļoti gribas pirmo reizi mūžā beidzot būt egoistei! Un beidzot izdarīt tā, kā būtu labāk man.  Un tad pārgriest arī rezerves trosi. Pārgriest un nebūt. Nesaņemties. Nedzīt prom šausmīgas vīzijas, kurās es dzirdu vārdus “Varbūt es vairs neko nemīlu…” Neticēt tam, ka es to patiešām dzirdu. Varbūt…

Pretīgas sāpes pārņem iekšas. Un es gaidu, kad vārds `varbūt` vairs nebūs šaubīgs, un pārgriest trosi. Jo lejā nebūs kas noķer.