Vēsā vasaras saulrietā vienā

Kāds savāks manu dvēseli ēnā

Tas dzelžotais zirgs ar riepām vai ratiem

Nebūs saudzīgs ne kauliem ne matiem

Tas ceļā uz ostu ar milzīgām kravām

Cerēs melnam apmetnim pabraukt garām

Bet izdzirdot svilpi būs pienācis laiks

Pēc mirkļa asarām pazust kā tvaiks

Atvainoties cilvēkiem tuviem

Kas mīlējuši mani un kuriem

Es dzīvošu dvēselē prātā un sirdī

Līdz brīdim kāmēr tos asinis silda

Nedraugiem visiem kam nemetu aci

Kam ļaunu teicu un cēlu traci

Es zinu tie piedos jo es jau vēl nebiju

Izaugusi līdz milzīgu skandālu debijai

Lai cilvēki domā ka biju es akla

Mana galva būs galīgi brīva no kakla

Un kājiņas turpat pie sliedēm nokrīt

Tās bija visskaistākās vēl nu pat šorīt

Mani plaksti noslīgs kā ziedlapas klusi

Un vaibsti atslīgs mūžīgai dusai

Es būšu atmaksājusi pusi

Tām dzīvēm, ko biju sapinusi

Lai nebirst asaras neveido jūras

Tās žāvēs vējš un es turēšu dūres

Tais debesu ceļos kur dejot man būs

Kur paies gadi un satikšu jūs

Un beidzot visa dzīve paskrien gar acīm

Sekundes simtdaļa un man nav vairs ko sacīt

Lai krusts mani sargā un paliek man rokā

Kad atlaistu ieraks mani miroņu lokā…