Ir pienākušas beigas. Kārtējās beigas. Jūs jautāsiet -kam? 3.pusgadam @rdmv. Iespējams, grūtākajam. Iespējams, veiksmīgākajam. Dienas un naktis. Kad mācies tādā skolā, kā manā – Tu saproti: “Dienas ir domāta strādāšanai, bet naktis gulēšanai” ir stereotips. Manas dzīves aplamākais stereotips. Brīži, kad pirmkursnieki tev neviltotā aizrautība stāsta, ka ir sēdējuši netverami ilgi, nav gulējuši un ēduši, bet tu māj ar galvu un smaidi, jo viņi domā, ka tu tam neesu gājis cauri. Respektīvi, no 8 piedzīvotajām RDMV skatēm esmu gulējusi tikai pirms divām. Viena no tādām bija šī…

5 DIENAS līdz skatēm @rdmv – vēsta uzraksts vienā no manas dienasgrāmatas lapām. Darbu saraksts knapi ietilpst lapā un to kvalitatīvai izpildīšanai nepieciešamas vismaz 7 dienas (ne diennaktis). Ticība saviem spēkiem zūd arvien ātrāk, redzot, kā draugu gultas un dīvāni ieņem vietu uzmaketētajos stūros, redzot, kā viņi ar vieglu nopūtu pasaka `atā` visām savām rūpēm un ietwīto, ka dodas gulēt, redzot, kā viņu planšetes ieņem pateicīgu vietu pie sienas. Viss, kas skan galvā, ir domas. Skaitļi, izmēri, krāsas, līnijas, daudzums, laiks, un iespējas atrast nomierinošu, labu un atbilsotšu mūziku šim smadzeņu stāvoklim vienkārši nav. Skumji. Bet pateicīgi. Es dzirdēju ziemu. Un vēl – pa seniem laikiem – Rīgu. Bet ir vēl viena lieta, ko es dzirdēju. ! d r a u g i ! Pietiekami svarīgs vārds, lai es atļautos viņu izcelt. Nesaprotu, vai tam bija jānotiek mirkli pirms grandioza lūzuma. Ja jā, tad es nesaprotu, kā viņi to juta. Es atkal un atkal no jauna saņēmu spēkus rokās un visu čīkstēšanu un sāpes pakrūtē. Retu reizi kaut kas tomēr izspruka starp ribām un kāds to dzirdēja. Strikti centieni nesūdzēties. Pilnīgi aplami būtu sūdzēties par darāmo, ja tik ilgi to esmu atlikusi, kā manai dabai raksturīgs, uz pēdējo brīdi. Par dzirdētajiem atbalsta vārdiem es kā ierasts varēju teikt lielu PALDIES, jo šādas izpalīdzības draugos nekad nav trūcis. Un tomēr.. paliekot ar sevi divatā, es sāku prātot: vai tiešām tikko notika kaut kas, hmm.., (negribas teikt `neredzēts`) negaidīts? nepierasts? 1/3 no maniem daudzajiem darāmajiem darbiem uz saviem pleciem paņēma viņi. `Kāpēc?` ..es sev nebeidzu jautāt. Nē, nav šaubu, ka esmu sastapusi vienus no saprotošākajiem un izpalīdzīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē līdz šim. Tas drīzāk ir neliels šoks par faktu, ka tā vietā, lai brauktu mājās un atpūstos, kad kāds no viņiem ir veiksmīgi pabeidzis savus darbus, viņi paliek ar mani, lai es nesabrūku zem milzīgā sarkasta ar paveicamo. Brīdī, kad pār mani nāca apziņa, ka es tiešām nespēšu tikt galā viena, ar noteikumu, ka mana veselība strauji nepasliktināsies līdz neglābjamai robežai, (un tas notika ļoti ātri) es piekritu uzticēt lietas draugu rokām. Un viņi izdarīja visu tik labi, cik vien to varēja izdarīt. Iespējams, tikai viņu dēļ, es šobrīd sēžu mājās ar mierīgu sirdi, nepārspējami labām atzīmēm, neticami laimīga, un nedaudz mokos. Mokos, jo nespēju izdomāt, kā lai pietiekami pasakās viņiem par to. Viņi izliekas nedzirdam manus vārdus: `Es ļoti novērtēju visu, ko izdarīji manā labā un es ceru, ka Tu saproti, ka vari lūgt man visu ko vēlies`. Un tomēr ne stunda dienā neizpaliek bez jautājuma `kāpēc?`.

esmu gulējusi tikai pirms divām. Viena no tādām bija šī… Es tiešām gulēju miegā nakti  pirms šī 13.decembra. Protams, neizpalika bez tā, ka plauktus un gleznu istabas stūra maketam es sāku veidot 1,5 stundu pirms skates un ienesu darbu vērtēšanas telpā 10 minūtes pirms komisijas ienākšanas (Jūs taču mani ziniet). Bet tikai pateicoties VIŅĀM – Megijai, Artai un Dārtai, es esmu sveikā cauri. Sēžu un mēģinu izdomāt veidu kā pateikties. Ārkārtīgi veiksmīgs pusgada nobeigums skolā un ārkārtīgi veiksmīga atziņa, ka man ir VIŅAS.. Manas kārtējās beigas. Kārtējās laimīgās beigas!