Viss, kas no manis šobrīd ir palicis. Un ziniet, kas ir smieklīgākais? -Pieejiet pie kādas pils un pamēģiniet viņu nopostīt, ar vārdiem. Var jau būt, ka jums sanāktu, neviens jau nav mēģinājis. Katru rītu no manis paliek ar vien mazāk. Katru rītu tā briesmīgā vēlme – nepamosties.

Vakar, pēc ilga laika, runāju ar vienu burvīgu cilvēciņu. Bet patiesībā tik uz pāris sekundēm ir vieglāk. Kad es apguļos uz viņas pleca, un viņa saņem manu roku. Mūžīgās tēzes par dzīves jēgu un dzīves mācību, un es runāju, šķiet, tik neiedziļināti kā vēl nekad. Tieši tā, kā es daru visu pēdējā laikā. Nav kur iedziļināties. Tikai sevī. Bet man nesanāk. Varbūt šis ir tas laiks, kad es vēlos pazust? Kad es vēlos klusiņām sēdēt `nekur` un atbrīvot katru muskuli ķermenī. Kad vēlos nebilst neviena vārda, kas no manas mutes skan tāpēc, ka jāsaka. Kad nevēlos būt tāda, kādai jābūt, bet tāda, kāda jūtos šobrīd.

Es esmu kļuvusi par sliktu aktrisi. Jo parasti sanāk. Sanāk nelikt cilvēkiem raizēties par mani, jo viņus tas neskar. Ja es spēlētu teātrī, tad mani izmestu. Tā kā es spēlēju dzīvē, mani met laukā no tās. Pēdējās cerības, o – izstāde. Cerības aizmirsties un izbaudīt. Velti. O! – Izrāde. “Primadonnas” nešaubāmi bija lieliska. Būtu vien labi, ja es smietos no sirds, nevis no refleksa – jo smejas visi. Tad palika sāpīgi. Tik nepatīkami to apzināties, bet paši tuvākie redz, ka esmu palikusi gandrīz melnbalta. Krāsas no manis gaist kā no fotogrāfijas gulošas saulē. Nevar teikt, ka agrāk man viņiem izdevās melot. Agrāk izdevās viņus pasargāt. Tagad es zaudēju spējas. Pēdējie, kuru dēļ es atdodu šos spēkus ir vecāki. Nezinu, cik ilgi sanāks.

Man ir žēl tā cilvēka, ar kuru man ir vislielākā saikne. Es riju nost vārdus, lai tikai vēl vairāk sevi nenodotu. Kaut gan jau tagad ir gana. Tāpēc es vēlētos ierakties kapā, lai vismaz viņam nav jācieš. Es redzu to briesmīgo, melno un caurspīdīgo auduma sienu, no kuras nāk auksta dvesma. Tā neļauj skarties. Neļauj vienkārši būt. Ļauj redzēt cauri, pie tam daudz drūmākās krāsās, dažbrīd šķiet, ka labāk ir neskatīties un pazust. Ļauj redzēt mani slimu, kaut gan patiesībā es neesmu. Tas liek mani ārstēt. Dot man zāles un domas, kas mani tikai nogalina un bendē. Un man nekas neatliek. Cieņas dēļ es neatsaku. Un tomēr es nesaprotu – kura no 3 mīlestības sastāvdaļām sāk izgaist. Nesaprotu. 

Es saprotu, ka pils priekšā kāds ir nolicis stiklu vai spoguli, un es pati, maniem vārdiem atsitoties, sevi grauju. Un nespēju iedomāties, kur lai meklē veidu, kā šo stiklu izsist. Vēl ir par agru nolaist rokas. Varbūt ar pavasari kādam izdosies restaurēt. Ar pavasari. Ar tādu, kāds bija pagājušais. Šķiet tieši tad es tiku uzcelta. Tik pilnīga, cik es patiešām biju. biju…