Pēdējais mirklis. Šoreiz pietiekami garš – 4 stundas. Pēdējais mirklis, līdz pienāks pusnakts un es beidzot varēšu pasniegt savam mīļotajam tik ilgi un rūpīgi gādāto dāvanu. 18 taču paliek tikai vienreiz. Un šoreiz mani visvairāk pārsteidza sava nepcietība. Jau no pirmajām ideju minūtēm es nevarēju sagaidīt, kad varēšu pasniegt dāvanu. Jau gandrīz mēnesi ir klusēts. Par to, kur es esmu, par to, ko es daru. Jo viss ir noslēpumos tīts. Brīžam arī viņa pacietība bija galā un galvā skrēja manus noslēpumus neizskaidrojošas domas. Bet BEIDZOT, beidzot es būšu iepriecinājusi kādu ar to, ko esmu tik cītīgi gādājusi – kā vēl nekad. Vēl nekad es neesmu pārdomājusi visu sākot ar dāvanu kastes lielumu, līdz rokrakstam, kādā uzrakstīta kartiņa. Pamatoti nepacietīga. Staroju aiz laimes no domas, ka esmu tas cilvēks, kurš būs blakus brīdī, kas citiem liekas mazsvarīgs un nenozīmīgs, bet citam kā neliels lūdzums un jaunas, nedaudz citādākas dzīves sākums. Ar šo domu man paliek nedaudz skumji un es, skrienot daudz uz priekšu, domāju par savu dzimšanas dienu.. “Un man vairs nekad nebūs 17..”