ak, mīļā. Ja vien es to spētu pateikt

[21:28:24] Džūūūlza: tas ir kā briesmīgs, no spalvas iztecējis tintes traips, kurš nebūt nav tik liels. Bet toties tumšā visuma melnumā. un nekas to nespēj aizsegt. nekas to nespēj izgaismot tā, lai viņš maina savu krāsu no melnas uz vismaz nedaudz gaišāk pelēku. tas traips tikai daļēji tur parādījies manis dēļ. man pieder spalva no kuras tas izpilējis. bet es neesmu rakstītāja. nekad es neesmu uzticējusi šo pašas spalvu citam. nevienam citam. neviens nav spējis radīt traipu, kas pārklāj manu, patiesībā gaišo dvēseli un apziņu. apziņu, kas pārvērš manas zilpelēkās acis par knapi gaiši pelēkām. briesmīgs tintes traips.

[21:28:54] Džūūūlza: ā, tas..

 tas vairs nav nekas liels. tās divas māsas – velna labais un kreisais rags. viņas kā sirēnas apdullina mana drauga prātu. un tad rodas traipi.

[21:32:10] Džūūūlza: tie ir tie traipi

kad es nomazgāšu dvēseli tie varbūt pazudīs. bet kāpēc gan? kāpēc gan man jāmazgā sava dvēsele, ja to neesmu notraipījusi es… vārgs un retorisks – kāpēc…