dzhuuulza

Tā skaistā forma, kas uzplaiksnī Jūsu izēlē dzirdot vārdu – BRILJANTS. Kaut kas dārgs, augstvērtīgs un pamanāms. Visvērtīgākais dārgakmenis. To mazo, spīdīgo štruntiņu, ko cilvēki tik ļoti vērtē un apbrīno, iegūst no oglekļa alotropa – dimanta.  Senie grieķi ticēja, ka dimanti ir dievu asaras, senie romieši — ka dimanti ir zvaigžņu atlūzas. Tos uzskatīja par Dievu velti. Tā arī ir.

Dimants ir cietākais zināmais dabiskas izcelsmes minerāls. To var sist un skaldīt līdz bezspēkam, bet uz tā nepaliek pat skrambas. Tā tas ir no dabas. Šī īpašība gan dimantam, gan briljantam sakrīt. Ziniet atšķirību? Briljantu vērtē augstāk. Reti kurš, ieraugot diez gan neskaidru formu un grumbuļainu virsmu, ar sajūsmu paskatīsies uz dārgakmeni un pateiks: “WOU!! Tas taču ir dimants!” Hah, Jums pajautās: “Kas tas tāds?” Briljantu tiešām vērtē augstāk. Protams, tam pielikts darbs un meistara roka. Mainās attieksme. Nemainīgs paliek fakts, ka tas ir visvērtīgākais dārgakmenis.

Ziniet par ko ir runa? Par Mani, par Tevi, par Viņu, par Viņu, par Mums, par Jums, par Viņiem. 

Cilvēks ir Dieva dāvana. Katrs no mums. Mēs nonākam šeit kā briljanti dabā, tātad – kā dimanti. Bija tik daudz brīžu, kad es izmisīgi domāju – KĀPĒC? Kāpēc mani traumē? Kāpēc mani cenšas satriekt, saskrāpēt, sabojāt, izkausēt? Un vienā sekundē klikšķis. Un acu priekšā bilde

Tāds ir rezultāts. Mani pārbauda un slīpē. MANI SLĪPĒ. Pārbauda kā katru dimantu un slīpē kā katru briljantu. Varbūt tādam murgam spēju noticēt tikai es.. Tomēr beidzot ir atradies kāds, kas mani slīpē. Kas mani neatstāj novārtā un nekad nesāpina tīšprāt, taču pilnīgi neapzināti padara mani par Visvērtīgāko dārgakmeni. Tas ir ja paveicas. Gadās citādi. Cilvēks, kurš nesaprot, kādu dārgumu tur rokās, sākumā tam varbūt pieķersies kā niekam, tad sāks mēģināt, slīpēt un krāšņot, bet visubeizot atstās to novārtā, tā arī nesaprasdams, vai tam visam vispār ir bijusi jēga.

Tā ir tik vien kā skaļa domāšana. Secinājums? Mani slīpē. Lai arī kā mani dažbrīd sāpinātu, viena no visām miljons domām būs par to, ka es esmu viens no 7 miljardiem dimantu, ko beigu beigās vērtēs kā briljantu. Varbūt ne visi. Bet tas nemaz nav mērķis. Tas var būt tikai viņš. Tas, kurš mani slīpē un dien dienā padara labāku.

Ir vērts padomāt – kurš Tevi sagraus, bet kurš padarīs par Visvērtīgāko dārgakmeni. 

Cik ļoti to varētu attiecināt uz kartu no jums. Un uz mani, šķiet, visupirms. Pasaule ir tik pārpilna ar visdažādākajām lietām. Vajadzīgām, glabātām, dāvinātām un visbiežāk aizmirstām. Ik reizi, kad pieskaros kārtējam plauktam, lai to sakārtotu, es uzduros arvien aizmirstām lietām un ilgāku laiku palieku pie viņām, atceroties brīžus, kad pie tām esmu tikusi. Tik nostaļģijas un filozofijas pārpilni brīži..

Jūs redzat savu datora ekrānu, maku, kas mētājas uz galda, atlēgas garderobē, skapi, kas ir pilns ar drēbēm, kuras Jūs nevelkat. Perfekti pārzinat ledusskapi. Ikdienai pietiek. Nemaz tik bieži Jūs nepaceļat acis uz sienu, pie kuras reiz esat pielikuši atmiņām pilnu kinobiļeti, bērnības bildi, kurā Jums nav priekšējo zobu, vai  mazākās māsas zīmējumu. Šīs lietas paliek aizmirsībā, līdz brīdim, kad piespiedu kārtā tām nākas piedurties. Vai kāmēr sāk pietrūkt sajūtu.  Nesaprotu, kā es esmu varējusi aizmirst par tāāādu jaukumu kā ŠO –

Esiet tik mīļi – apskatieties apkārt un novērtējiet tos brīžus, kad esat tik laimīgi. Don’t be FORGETFUL.. (:

Tik patiesi mierīgs un piepildīts rīts sen nav piedzīvots. Kārtējā mazā paradīze Tomes apkaimē cilvēkam, kurš mīl AVENES. Liekas netverami, cik gan maz man vajag. Sākumā šķita, ka tas nav nekas vairāk kā pienākums, tomēr, kad es iemetu mutē pirmo norauto ogu, sapratu, cik sen neesmu jutusi šo dabīgo un patiesi brīnišķīgo garšu, kas mani nekad neatstāj vienaldzīgu. Ar katru krūmu es domāju, ka šis ir vislielākais, viskošākais, bet tad manu skatienu apstādināja nākamais. Nemanīju, kā aizeju prom no ceļa. Pat izdzirdot savu vārdu, vajadzēja laiku, lai saprastu, ka jāatsaucas. Dabas bauda. Miers un domas, kas raisījās galvā, kā pa mākoņiem ceļoja bez jebkādas piepūles. Katra oga šķiet tik pilnveidota un apbrīnojama. Kā īstas karalienes viņas sargā zirnekļtīkli. Dažas tikai no viena sāna iesārtušas. Tās vēl nav gatavas un gaidīs mani nākamreiz. Ceru, ka tas būs drīz, – stunda piesātinātas un GARŠĪGAS dzīves citreiz tik ļoti pietrūkst. drīz…

Tā nu es nonāku šeit. Visparastākā, mājās nosēdētkā diena. Vasara. Bet ir noticis kāds klikšķis, kura dēļ esmu šeit. Nezinu vai uz labu, tas ir jāspriež Jums. Tomēr liekas jauki padalīties ar kādu savās domās, dzīvē, filozofijā. Ei Tu zini – ja nu pēkšņi kāds tiešām saprot, ko es esmu gribējusi pateikt…