Tik patiesi mierīgs un piepildīts rīts sen nav piedzīvots. Kārtējā mazā paradīze Tomes apkaimē cilvēkam, kurš mīl AVENES. Liekas netverami, cik gan maz man vajag. Sākumā šķita, ka tas nav nekas vairāk kā pienākums, tomēr, kad es iemetu mutē pirmo norauto ogu, sapratu, cik sen neesmu jutusi šo dabīgo un patiesi brīnišķīgo garšu, kas mani nekad neatstāj vienaldzīgu. Ar katru krūmu es domāju, ka šis ir vislielākais, viskošākais, bet tad manu skatienu apstādināja nākamais. Nemanīju, kā aizeju prom no ceļa. Pat izdzirdot savu vārdu, vajadzēja laiku, lai saprastu, ka jāatsaucas. Dabas bauda. Miers un domas, kas raisījās galvā, kā pa mākoņiem ceļoja bez jebkādas piepūles. Katra oga šķiet tik pilnveidota un apbrīnojama. Kā īstas karalienes viņas sargā zirnekļtīkli. Dažas tikai no viena sāna iesārtušas. Tās vēl nav gatavas un gaidīs mani nākamreiz. Ceru, ka tas būs drīz, – stunda piesātinātas un GARŠĪGAS dzīves citreiz tik ļoti pietrūkst. drīz…